Skumjā Latvijas karte. Pieejama vizuālā karte par padomju laikā izsūtītajiem uz Sibīriju

Piemiņas pasākumos 43 pašvaldībās šodien tika nolasīti izsūtīto vārdi, to vecums un dzīvesvieta. Lasījumus pulksten 11 ievadīja Valsts prezidenta Egila Levita uzruna.

Lasījumu tiešraidēm no 43 pašvaldībām varēja sekot līdzi arī īpaši piemiņas pasākumam izstrādātā digitālā kartē deportetie.kartes.lv.

Karti deportetie.kartes.lv izstrādājusi SIA “Jāņa sēta”, pamatojoties uz Latvijas Valsts arhīva veidoto deportēto Latvijas iedzīvotāju sarakstu un tur norādītajām vēsturiskajām adresēm. Atverot deportēto karti, kreisajā pusē atrodamas divas sadaļas “Deportētie iedzīvotāji” un “Piemiņas pasākumi”.

Sadaļas “Deportētie iedzīvotāji” kartē var skatīt 1941. gadā un 1949. gadā deportēto Latvijas iedzīvotāju sarakstus. Izvēloties deportāciju gadu, karti iespējams pietuvināt tik tuvu, ka redzama konkrēta adrese, māja vai sēta. Uzspiežot uz apļa, redzams saraksts ar informāciju par aizvestajiem cilvēkiem – viņu vārds, uzvārds un vecums.

Kā novēroja tv3.lv, interese par karti ir liela. Cilvēki meklē pēc tās sociālajos tīklos un citus informē par tās pieejamību. LNB brīdina, ka lielās intereses dēļ kartes darbība var tikt īslaicīgi traucēta.

“Piemiņas pasākumi” apakšsadaļā “14. jūnijs” iespējams skatīt jau notikušos lasījumus 2021. gada 14. jūnijā, kad 119 pašvaldībās notika piemiņas pasākumi, pieminot 80 gadus kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Informācija apakšsadaļā “25. marts” pieejama no 2023. gada 22. marta, kad tur var skatīt saites uz 2023. gada 25. marta lasījumu tiešraidēm 43 pašvaldībās. Apakšsadaļā “Piemiņas pasākumi pasaulē” apkopoti fotoattēli no 2021. gadā ārvalstīs rīkotiem piemiņas pasākumiem.

Valsts prezidents, šodien uzrunā piemiņas pasākumā “Aizvestie. Neaizmirstie” Rīgas Doma baznīcā, atgādināja, ka vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju pirms 74 gadiem vardarbīgi tika izrauti no savām mājām un dzīvēm. Lopu vagonos prettiesiski deportēti tūkstošiem kilometru tālu prom no Latvijas.

Prezidents pauda, ka iepriekš minētais bija noziedzīgs padomju okupācijas varas uzbrukums latviešu zemniecībai, kura mērķis bija iedragāt latvisko identitāti, vājināt bruņoto pretošanos padomju varai. Daudzu cilvēku dzīves tika sadragātas. Okupāciju režīmos un karā jau novājinātā Latvija cieta jaunu traģisku zaudējumu.

Egils Levits

Valsts prezidents

“40. gadu masveida deportācijas ir viens no daudzajiem Padomju Savienības veiktajiem noziegumiem pret cilvēci. Šiem noziegumiem nav noilguma. Taču ne padomju totalitārais režīms, ne tā noziegumi nekad netika starptautiski tiesāti. Par šo netaisnību tagad visdārgāk maksā Ukrainas tauta, kuras zemē ir iebrukusi Krievija. Maksā ar visaugstāko – ar savu cilvēku dzīvībām.”

Levits uzsvēra – nevar pieļaut, ka vēsture atkārtojas. “Mums pienākums visur un vienmēr bez izvairīšanās saukt īstajā vārdā krievu agresīvo imperiālismu, Krievijas noziegumus. Atklāt pasaulei Krievijas patieso seju. Mēs gribam panākt, ka Krievija tiek sodīta par izdarītajiem noziegumiem,” uzsvēra prezidents.

Levits vērsa uzmanību, ka brīvību stāstīt savai tautai patieso pagātni latvieši atguva tikai līdz ar savas neatkarības atjaunošanu. Mūsdienu Latvijā deportāciju pieminēšanai ir valstisks mērogs. Katras atsevišķas ģimenes pārdzīvojumi un zaudējumi savijušies ir lielā nacionālā traģēdijā, kas kļuvusi par mūsu vēstures daļu.

Visā Latvijā pieminot 1949. gada 25. marta deportācijā aizvestos cilvēkus, Levits atgādina, ka viņu vārdi izskanēs līdz ar vietu un māju vārdiem, no kurienes viņus beztiesiski izrāva un aizveda nezināmajā, aicinot simboliski atvest viņus atpakaļ mājās. Pieminēt un atcerēties.

Piemiņas pasākumu “Aizvestie. Neaizmirstie” rīko Valsts prezidenta kanceleja un Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar SIA “Jāņa sēta” un Latvijas Pašvaldību savienību, kā arī 36 Latvijas novadiem un 7 valstspilsētām.

Kā vēstīts, vēsturnieki uzskata, ka 1949.gada 25.martā līdz 29.martam veiktā latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Šajās dienās bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 42 125 nevainīgi cilvēki, viņu vidū 10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, veci un slimi, pat no nāves gultas izcelti cilvēki.

Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību.

Ešeloni ar deportētajiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu – Sibīrijā. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, deportētie turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.

Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabojāta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu.

1949. gada 25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kopumā izsūtāmo sarakstā tika iekļauti 9000 ģimeņu, un izsūtāmo cilvēku saraksts jau tika sagatavots 1949.gada 17. martā. 1956. gadā Latvijā no gandrīz 43 000 izsūtīto atgriezās tikai 31 600 cilvēki.