Jānis Domburs: «Nevis es eju prom, bet gan — kuram te pirmajam jāaiziet»

— Aprakstot konfliktu ar LTV vadību, esat lietojis ļoti skarbus vārdus — LTV degradācijas process. Kā tas izpaužas?

— Esmu pamanījies strādāt Latvijas Televīzijā gan [Imanta] Rākina laikā, [Olafa] Pulka laikā, [Rolanda] Tjarves laikā, [Ulda] Gravas laikā un arī šajā — [Jāņa] Holšteina laikā. Pēdējo divu gadu laikā gan slīd uz leju LTV reitingi, kas liecina par sabiedrības attieksmi, gan arī pati LTV strukturālā un konceptuālā ziņā. Es nevaru spriest par filmām, ko raida LTV, un nevaru teikt, ka degradācija skar, piemēram, sporta pārraides. Bet es runāju par žurnālistikas jomu, šīs sfēras uzbūvi. Pēdējo divu gadu laikā es neesmu redzējis nekādu stratēģiju attiecībā uz žurnālistu darbu.

— Kas vainīgs — iekšēji vai ārēji apstākļi, cilvēki televīzijā, vadība vai politiskais process?

— Domāju, ka visi pieminētie apstākļi ir svarīgi. TV iekšienē — katram ir savi rīcības motīvi. Es jau 2002. gadā biju kritisks pret Ziņu dienesta darbu un biju kategoriski pret uzstādījumu, kas viņiem ļauj pārvērsties par valsti valstī. Man jau tad bija viedoklis, ka šī valsts valstī pati sev noēdīs asti. Ziņu dienests kā atsevišķa saimniecība ļoti spēcīgi izdalās televīzijas ietvaros, turklāt tam ir ļoti liela atbildības nasta sabiedrības priekšā. Ja ir šāda situācija, tad arī iekšēji jābūt ļoti paškritiskam, lai spētu uzturēt attīstības iespēju.

Iekšēji cilvēki televīzijā palikuši tādos dažādos ātrumos: Ziņu dienests kļuvis par iekšēji spēcīgu karaļvalsti, bet saturiski tādēļ zaudējis. Pārējie visi dzīvo autonomos projektos, jo redakcionālā struktūra LTV ir izjaukta, vietā nekas nav radīts. Par situāciju, kas izveidojusies LTV — vai nu naudas, vai ideju trūkuma dēļ —, tomēr ir jāatbild vadībai.

Pēdējo divu laikā LTV vadībā nav neviena, kas kaut ko saprot žurnālistikā. Neviens no TV vadības nav strādājis praktiskajā žurnālistikā — Holšteins ir režisors, Edgars Kots (LTV ģenerāldirektora vietnieks) ir producents, Selga Laizāne (LTV 1 direktore) — menedžeris. Tāda redaktora, kas pārzinātu drēbi, vispār nav. Manuprāt, tā ir problēmas sakne, kāpēc TV netiek atbilstoši vadīta. Tāpēc sākas kaut kādu administratīvu metožu lietošana, lai apliecinātu, ka ir vara, bet beigās tāpat viss tādā putrā saiet.

Attiecībā uz ārējiem apstākļiem — Nacionālā Radio un televīzijas padome (NRTVP) nacionālo pasūtījumu palaidusi brīvā traktējumā, līdz ar to televīzija un radio rīkojas atšķirīgi. Rezultatīvu kritēriju taču nav.

Turklāt divu gadu laikā ir pievērušās acis uz to, ka LTV ir pilna ar visādiem pusapmaksātiem un tā saucamajiem sadarbības raidījumiem. Ja daudzi resori ir pieraduši, ka viņiem ir savs raidījums, tad to skatījums uz LTV kopumā ir kā uz propagandas līdzekli. Un tur ir vainīgi politiķi. Pats uzstādījums — valsts pasūtījums — proti, tāds, kur tiek pasūtīts raidījuma saturs, ir likuma pārkāpums. Nedrīkst pirkt mediju saturu. Ja visu to naudu, kas nonāk LTV pusapmaksātu raidījumu veidā, pieliktu valsts budžetam, tur sanāktu kādi pāris miljoni. 

— LTV vadība gan teiks, ka viņi tieši tagad mēģina kaut ko darīt sakārtošanas jomā — pārstrukturizēt ziņu dienestu, sadalot ziņas un analītiku. Preses žurnālistam tas šķiet normāls process, jo šeit arī ir dalījums ziņās un komentāros. Kāpēc tad LTV ir tāda kliegšana?

— Nav divu domu, ka ziņas jāatdala no komentāriem. Taču presē, sadalot šīs divas lietas, visam pāri ir galvenais redaktors. Kurš LTV ir galvenais redaktors? Es nespēju to saprast un domāju, ka tāda nav. Problēma ir tajā, ka vadība tur kaut ko dala, bet viņi joprojām nevar atbildēt uz jautājumu — kurš tad ir redaktors un kurš atbild par saimniecību? Es, piemēram, uzskatu, ka «De facto» nav analītika. Es uzskatu, ka tās ir paplašinātas reportāžas ar pētniecības iezīmēm. Tur nemaz nav definēts, kas ir ziņas un kas — analītika.

To, kāpēc sākas kliegšana, var definēt divējādi — viena lieta ir nevēlēšanās zaudēt to, kas ir bijis, nevēlēšanās pieņemt pārmaiņas — tā ir subjektīvā puse. Objektīvā puse ir — kāda ir jaunā redakcionālā shēma, kuru zīmē LTV vadība? Jo plānā ir teikts — nodalām informatīvi dokumentālos raidījumus —, bet kas tas tāds ir? Tur nav teikts — nodalām analītiskos raidījumus. Nākamais jautājums — kas to visu vadīs. Nesen uzzināju, ka LTV ir amats, kas saucas — informatīvi dokumentālo raidījumu satura redaktors. Šo amatu ieņem Vija Kasakovska. Ļoti jauks cilvēks, esmu sadarbojies ar viņu kā preses sekretāri, kādreizējo Selgas Laizānes kolēģi «Birojā 2000». Kāds sakars ilggadējam preses sekretāram ar ļoti plaša spektra redaktora darba funkcijām? Man liekas, nekāds. Kā mēs redakcionāli strādāsim? Kurš būs kura priekšnieks? Tas nav skaidrs.

— Tātad LTV svarīgākais būtu struktūras pārveide, ieviešot galvenā redaktora amatu, kas ir nodalīts no saimnieciskām funkcijām?

— Jā, LTV struktūrā būtu velkamas paralēles ar avīzi — ir galvenais redaktors, un ir arī direktors. Teātrī ir mākslinieciskais vadītājs un direktors, orķestrī — galvenais diriģents un direktors. Šie cilvēki sadarbojas, veido koncepcijas, bet atbildības ir nodalītas. Šobrīd LTV visi atbild par visu — visi runā par raidījumiem, visi runā par finansēm, bet īstu atbildību un īstu vadību neuzņemas neviens. Pārrunas par to, kuras personas tiks aicinātas uz «100. pantu», kāda tēma būs «Kas notiek Latvijā?», kuras personas tur būs, lai tēmas nepārklātos, ir privātu iniciatīvu līmenī. Nav nekādu redakcionālu shēmu.

— Vai jūs būtu gatavs kļūt par LTV galveno redaktoru?

— Jā, esmu. Svarīgi gan, kas būtu direktors. Neslēpju, ka ar šo LTV vadību nevaru saprasties.

— Varbūt redakcionālo vadību LTV neizvēlas tāpēc, ka politiski ir pārāk sarežģīti vienoties par attiecīgu kandidatūru?

— Tikpat grūti ir vienoties par jebkuru kandidatūru. Taču galvenais ir sākt, un tad viss notiek.

Politiķiem šajā jezgā, kas ir ap Ziņu dienestu, mani un [Edvīnu] Inkenu, ir jāatbild, ko viņi īsti grib. Taču — jo lielāks bardaks, jo vairāk vietas versijām. Arī tādām, ka pastāv kāda politiķu, oligarhu, vienalga kāda, līdzdalība informatīvajos procesos. Tiem politiķiem, uz kuriem šīs aizdomas krīt, caur saviem pārstāvjiem NRTVP jādefinē, vai viņi vēlas LTV sistēmu, kur ir skaidri redzama personu atbildība, kā saka, līdz pēdējam. Sistēmu, kurā ir konkrētas personības atbildība un kura riskē ar savu vārdu un netaisa cūcības. Vai arī sistēmu, kurā iespējamas dažādas kustības te vienam, te otram par labu, ar visādām reformām, strukturēšanām, citādām manipulācijām.

— Kas ir viņi?

— Tie ir trīs tēli, kuri latviešu tautā folklorizējušies, jeb zīmoli, kuru iespējamā ietekme tiek bieži piesaukta, un savrupais ceturtais tēls. Lembergs kā tēls, oranžie un Šķēles tēls, Šlesers un Pirmā partija kā tēls un «Jaunais laiks». Par tiem dūmi ar vai bez uguns klīst.

— Kāpēc jums žēl, ja TV izplešas Edvīna Inkena producentu grupa? Tāpēc, ka LTV nauda aizies kādam citam un paliks mazāk vietas tavu ideju realizācijai?

— Ne tikai. Kopš es vairs neesmu LTV administrācijā, es neesmu redzējis šķērsgriezumā LTV budžeta ciparus. Cik zinu, 2005. gadā LTV valsts dotācija bija 4,8 miljoni latu, šogad 5,5 miljoni. Plus vēl pašu ienākumi — vairāk nekā 3 miljoni.

Pirms pusotra gada man ar Baibu Strautmani bija ideja par Latvijas «Itogi» (sabiedriski politisks, analītisks raidījums Krievijas televīzijā). Mums pateica: naudas nav. Arī tagad saka — naudas nav. Es nevaru iedziļināties visā LTV darbībā, taču Ziņu dienesta gada tēriņš — 800 tūkstoši — ir aptuveni 10% no kopējā budžeta, un tas nav iznīcinošs skaitlis.

Tagad pie uzstādījuma naudas nav tiek mēzts pagalms LTV. Tikmēr Inkens uzvar 7. kanāla konkursā par ironiski izklaidējoša aktuāla raidījuma veidošanu piecas dienas nedēļā. Bet tagad kā bonusu viņš piedāvā nedēļas notikumu apskatu! Pirmkārt, tas ir cits žanrs, otrkārt, tas nav LTV 7 uzdevums! Treškārt, Inkens ir ilggadējs politiķis un tagad aktīvs uzņēmējs, līdz ar to ir pamats šaubām par viņa interešu konfliktu.

Manuprāt, ja LTV 7 parādās analītisks raidījums, tad man rodas jautājums gan par naudu, gan par ideoloģiju. It kā LTV maksās Inkena grupai par raidījumu piecreiz nedēļā 300 latu par vienu raidījumu. Savukārt svētdienas analītiskais raidījums būšot par brīvu. Nu, ziniet, labdarībai es ticu attiecībā uz bērnu slimnīcām vai veco ļaužu pansionātiem, bet ne televīzijā un ne saistībā ar politiku. Tātad — LTV maksā Inkenam aptuveni 70–80 tūkstošus latu gadā. Jautājums — vai šajā naudā ietilpst arī analītiskais raidījums vai neietilpst? Ja ietilpst, tad šis skaitlis ir par mazu, ja ne — tad tā ir sponsorēšana, kas ir aizliegta ar likumu. Iznāk, ka Inkens bez jebkāda konkursa ir ieguvis iespēju veidot analītisku nedēļas apskatu!

Jokaini kaut kā.

— Bet varbūt raidījumam «Kas notiek Latvijā?» pamazām tuvojas dabiskās beigas — raidījuma dalībnieku loks ierobežots, tēmas atkārtojas. Vai arī tas kļuvis politiski nevēlams?

— Piemēram, BBC «Hard Talk» vai «Larry King Live» nekādu dabisko beigu nevar būt. Manuprāt, Latvijā nevar būt situācija, ka iestājas dabiskas beigas raidījumam ar nosaukumu «Kas notiek Latvijā?». Tēmas nevis atkārtojas, bet turpinās.

Es allaž ļoti piedomāju, lai raidījumā būtu visi viedokļi, lai mani nevarētu dēvēt par «sorosieti», «lamberdzēnu», «jaunlaicēnu» vai vēl kaut kā. Pat ja taisnīguma izjūta liek ieņemt noteiktu nostāju, tomēr es ļauju visiem izteikties. Man ļoti rūp, lai iespēja paust savu nostāju būtu visām kādā jautājumā ieinteresētajām pusēm. Ja ar šādiem spēles noteikumiem raidījums kādam ir politiski nevēlams, tad viņš nav draugos ar politisko atbildību un demokrātiju.

— Vai projekts «Kas notiek Latvijā?» var iekļauties komerctelevīzijas ietvaros?

— Grūti spriest. Komerctelevīziju prioritātēm ir tādi viļņi — realitātes šovi, filmas un tamlīdzīgi. Taču man ir viens piemērs — TV3 Igaunijā labākajā raidlaikā gatavo gan ļoti nopietnu ziņu raidījumu, gan analītisku raidījumu pēc tam. TV3 Igaunijā ir ļoti augsti reitingi — līdz pat 30% no tirgus. Taču, piemēram, 2004. gadā, kas bija «Kas notiek Latvijā?» kāpuma gads, raidījumam bija 20% no auditorijas. Tagad ir ap 16%. Es domāju, šādi skaitļi ir interesanti arī komerctelevīzijām.

— Jūs varētu vienkārši aiziet no LTV ar visu raidījumu? Līgumā ar televīziju ir kādas savstarpējas sankcijas?

— Protams, ir. Es jau arī nesaku, ka būtu šobrīd gatavs aiziet no LTV. Visas sarunas jau ir saistītas ar vēlmi palikt LTV, nevis aiziet prom. Lai es aizietu, LTV vadībai būtu jāizdara kaut kas ekstremāls — vēlreiz jānogriež raidījuma beigas, ko es uzskatu par absolūti prettiesisku lietu. Šobrīd es sarunas definēju citādi — nevis es eju prom, bet gan — kuram te pirmajam jāaiziet. Bet, ņemot vērā situāciju LTV, man ir pamats apspriest sadarbību ar citām televīzijām.

Es esmu starp tiem, kas kritizē Ziņu dienestu, kurā ir daudzas nekonsekvences. Taču arī virs Ziņu dienesta, LTV vadībā ir nekonsekvences — problēmas ar ziņām, ar Domburu, ar «100 g kultūras», bet bez tā daudz kas pāri nepaliek. Tad jautājums — kuram te ir lielākas problēmas. Es domāju, ka LTV vadības divu gadu uzticības limits ir izsmelts. NRTVP būtu jāsaskata, ka nesakārtotība ir ne tikai Ziņu dienestā, bet arī visā televīzijā.