/nginx/o/2018/07/12/8773265t1hb3c8.jpg)
Svastika ir viens no senākajiem un enerģētiski spēcīgākajiem simboliem, kas savulaik tika plaši izmantots daudzviet pasaulē. Taču nacionālsociālistu uzspiestās ideoloģiskās slodzes dēļ šā simbola izmantošana mūsdienās raisa vispretrunīgākās izjūtas. Pat gadījumos, kad tam nav nekāda sakara ne ar nacionālsociālismu, ne neonacismu.
Kur — kāškrusts, kur — ugunskrusts
Pēdējā laikā pasaulē par sevi arvien biežāk atgādina noteikti grupējumi, kas par savdabīgu vizītkarti izmanto svastiku vai kāškrustu. Parasti presē šie incidenti tiek vērtēti kā neonacistu sarosīšanās. Bet Lielbritānijas prinča Harija ierašanās kādā maskuballē ar kāškrustu uz rokas apsēja Eiropas Savienības tieslietu un iekšlietu ministriem lika spriest, vai šo simbolu nevajadzētu aizliegt, līdzīgi kā tas jau ir Vācijā. Savukārt Francijā ir aizliegta tirdzniecība ar piemiņas lietām, kas saistītas ar nacistisko režīmu.
Latvijā kāškrusts gan vairāk «iezīmējies» tieši saistībā ar politiskām prasībām un akcijām, kurās, kā jau ierasts, tiek zākāta gan Latvijas valsts, gan tās amatpersonas. Kāškrustu, «pastiprinot» savas prasības, nekautrējas izmantot tā sauktais krievu skolu aizsardzības štābs. Idejiski līdzīgi kāškrusta zīmi izmanto Latvijas nelabvēļi Krievijā, cenšoties to saistīt ar Latvijas tēlu.
Taču kāškrusts ir tikai viena no jēdzieniski ietilpīgā simbola — svastikas — «sejām»: kopš senseniem laikiem tā pazīstama mūsu tautas etnogrāfijā kā ugunskrusts, pērkonkrusts. Tāpēc vētrainas diskusijas raisīja ansambļa «Radiridirī» atsaukšana no uzstāšanās Rūjienas festivālā, kur jaunieši bija paredzējuši ripināt no kalna aizdedzinātus ugunskrustus. Šādi bija lēmis ansambļa sponsors A. Benjamiņš: lai nepieļautu izmantot simbolu, kuru savulaik «Hitlers sakompromitēja».
Uzruna no senatnes?
Galvenā simbolu un zīmju funkcija ir maģiskā un aizsargājošā, tās lieto arī, lai pastiprinātu kāda noteikta veida enerģiju, stāsta LU profesore Janīna Kursīte.
«Kāpēc, piemēram, auseklīša zīme 80. gadu beigās mums bija tik svarīga?» vaicā J. Kursīte. «Tagad mums šķistu dīvaini, ja kāds staigātu ar auseklīti pie krūts.»
Auseklītis (oktogramma) līdzās lietuvēna krustam (piecstaru zvaigznei), tāpat kā ugunskrusts (svastika) ir viena no spēcīgākajām zīmēm pasaulē. Taču auseklīti visbiežāk izmanto nestabilās, pārejas situācijās.
Ja par šodienas laika zīmi kāds vēlētos izvirzīt svastiku, to, visticamāk, tauta neuztvertu ar izpratni, turpina J. Kursīte. Jo svastika šo laiku mūsu tautas dzīvē nesimbolizē. Bet tas nenozīmē, ka nākotnē svastika netiks lietota arvien plašāk, viņa prognozē. «Es nebrīnītos, ka pēc kāda laika atkal uz pirtiņām nelaimes atvairīšanai vilks ugunskrustus un lietuvēna krustus.»
«Bet vai pati ticat tam, ka mūsdienu cilvēks var saņemt enerģiju un aizsardzību no zīmes?»
J. Kursīte: «Es zinu, ka noteiktās zīmēs ir kāds spēks, ja jau reiz tik ļoti cīnās par un pret tām. Zīmes, kuru vēsture nāk no akmens laikmeta līdz šodienai, izmanto ne jau vienkārši skaistumam. Bet nevajag krist otrā galējībā: uzvilkt svastiku un domāt, ka līdz ar to esi pasargāts no pērkona!»
Veiksmei un aizsardzībai
Akadēmiķe J. Kursīte svastiku sauc par vienu no senākajiem pasaulē izmantotajiem simboliem. Tā atrodama daudzās senajās kultūrās: sākot no Japānas un Ķīnas līdz pat Eiropai. Tāpat tā pazīstama Indijā, pie Amerikas indiāņiem. Liecības par svastikas izmantošanu datētas 4000 vai 3000 gadu pirms Kristus.
Svastika ir viena no svarīgākajām zīmēm arī budismā — to bieži attēlo uz Budas pēdām un hinduismā, kur tā ir laimes un veiksmes simbols. Kā viens no bieži izmantotajiem elementiem tā atrodama arī Senajā Grieķijā — uz keramikas izstrādājumiem, uz ēkām un sadzīves priekšmetiem — un citās kultūrās.
Ir zināmi daudzi svastikas paveidi, bet etnogrāfi pamatā runā par diviem: labās puses svastiku un kreisās puses jeb sauvastiku. Abi šie veidi bija pazīstami mūsu senčiem un lietoti gan dekoratīvā, gan maģiskā nozīmē. Pirmkārt, kā jau liecina zīmes nosaukumi — pērkonkrusts, ugunskrusts — aizsardzībai pret pērkona un uguns nelaimi.
Aizsardzībai pret pērkonu pie svastikas cilvēki tvērušies teritorijā no Senās Ķīnas līdz pat Skandināvijai. Interesanti, ka Skandināvijā šī zīme vēl pirms Otrā pasaules kara bieži izmantota kā elektrības simboliskā zīme, arī elektrostacijās un spēkstacijās.
Četrzarainā svastika saistīta arī ar orientieriem telpā un laikā, apzīmējot gan četras debess puses, gan laika virpuli. Šādā nozīmē svastika parādās arī uz vērpjamo ratiņu sprēslīcām.
Svastika pazīstama arī Senajā Krievzemē. Interneta avots [s:8839], līdzīgi kā vairāki citi avoti krievu valodā, svastiku cenšas «pārvilkt» uz Krieviju, apgalvojot: arheoloģiskie atradumi liecinot, ka Krievijā svastika lietota ārkārtīgi daudzveidīgi un ka šajā ziņā «ne Eiropa, ne Indija nevar sacensties ar Krieviju». Šis pirmskristietības laiku simbols bieži atrodams uz ieročiem, tautastērpiem, rotaslietām, ēkām, sadzīves priekšmetiem. Izskan pat apgalvojumi, ka senās slāvu pilsētas it kā bijušas celtas svastikas formā…
Starp citu, ar svastiku rotātas arī Pētera Pirmā ārpilsētas rezidences sienas, Ermitāžas troņa zāles griesti.
Cīņa par un ar zīmēm
Diemžēl mūsdienu pasaulē spēkā likumsakarība: jo ekstrēmāka ir kāda kustība, jo spēcīgākas zīmes no senatnes tā cenšas piesavināties, saka J. Kursīte. Svastika, hitleriskajā Vācijā — kāškrusts un pentagramma — padomju valsts simbols piecstaru zvaigzne — ir divas ļoti spēcīgas zīmes, uzsver J. Kursīte.
Kultūras socioloģe Dagmāra Beinerte piebilst: nebūt ne nejauši, nebūt ne nezinot par šo zīmju spēku, ezoteriskajā līmenī tās par simboliem izvēlējušies divu agresīvu valstu vadoņi. Viņiem taču vajadzēja spēt aizraut un organizēt cilvēkus karam…
D. Beinerte: «Kultūrsocioloģija zīmes vērtē kā tādas, kas spēj arī pastiprināt enerģētiku, un, domāju, ar zīmju palīdzību gan boļševiki, gan nacionālsociālisti iekustināja arī šo acīm neredzamo ezoterisko līmeni.»
Ap 1910. gadu Vācijā daži pētnieki svastiku pilnīgi nepamatoti sāka aprakstīt kā āriešu zīmi, uzsver J. Kursīte. Iespējams, tieši šis apstāklis mudinājis Hitleru pievērsties svastikai. Trīsdesmitajos gados svastika tika iekļauta valsts ģerbonī un karogā, kā arī vērmahta emblēmā.
Hitlers, rakstot par nacistu karogu, skaidrojis: sarkanais apzīmējot kustības sociālistisko raksturu, baltais — nacionālo domu. Svastika simbolizējot cīņas misiju par āriešu, kā arī radošā darba uzvaru. Viņa izpratnē — antisemītisku.
Vairākās Eiropas valstīs svastika tikusi izmantota emblēmās vienībām, kas saistītas ar aviāciju. Līdz 20. gadu sākumam tā bijusi arī uz Padomju Krievijas lidmašīnām. Arī Padomju Krievijas sarkanarmieši dienvidaustrumu frontē valkājuši rokas uzšuves ar svastiku.
Svastika dižojusies arī uz pagaidu valdības izdotajām naudas zīmēm, bet pēc 1917. gada oktobra — uz boļševiku varas izdotās naudas. Uz 1000, 5000 un 100 000 nomināla naudaszīmēm bijušas pat trīs svastikas zīmes. Naudaszīmes ar svastiku bijušas apgrozībā līdz 1922. gadam.
Jāpiemin, ka arī uz Latvijas Aviācijas skolas krūšu zīmes bija izmantota labās puses svastika. Tāpat svastiku ūdenszīmes veidā varēja ieraudzīt 20. gadu Latvijas pasēs.
Skaidrot simbolu?
Simbols atšķirībā no zīmes spēj cilvēku uzrunāt arī emocionāli; tam piemīt nesalīdzināmi lielāks spēks nekā vārdam. Simbola nozīme ir viegli uztverama un skaidra: to nevajag papildināt ar vārdiem. Varbūt tāpēc arī centieni skaidrot simbolus un to izmantošanu lemti ja nu ne gluži neveiksmei, tad lielām grūtībām gan.
Londonā hinduisti pasludinājuši kampaņu, lai no nacistiem «atgūtu» svastiku un atjaunotu sava, kā paši uzskata, 5000 gadu vecā veiksmes simbola statusu. Iespējams, tad vieglāk nolobīt kāškrusta ideoloģisko uzslāņojumu būs arī mūsu ugunskrustam.
J. Kursīte: «Vai mums jāatsakās no tik sena simbola izmantošanas, ja to savulaik izmantojusi arī kāda neliešu grupa? Es piekristu zīmes izmantošanai etnogrāfijā, tradicionālajā kultūrā. Bet aiz cieņas pret tiem, kas cieta no nacionālsociālisma varas, gan aiz bailēm, ka šis recidīvs var atkārtoties, esmu kategoriski pret šīs zīmes izmantošanu tur, kur tā kļūst par ideoloģisku un politisku zīmi. Piemēram, ielu gājienos.
Tas pats jāsaka arī par piecstūru zvaigzni: vai tad lietuvēna krusts jāaizliedz? Bet, ja redzu piecstūru zvaigzni uz noteiktas krāsas karoga, tas man atgādina, ko mūsu un citas tautas izcieta padomju verdzības gados.
Jā, es saprotu ebrejus, kas līdzīgi iestājas pret svastikas izmantošanu. Bet nesaprotu vēršanos pret šo zīmi tradicionālās mūzikas koncertā vai izstādē. Tā ir necieņa un agresija pret savas un reizē Eiropas un pasaules kultūras zīmi.»
D. Beinerte: «Manuprāt, minētā koncerta gadījumā Antons Benjamiņš ir gribējis latviešu kultūru pasargāt no dažādiem pārpratumiem. Es šo viņa soli uzskatu par tālredzīgu un piesardzīgu.»
«Tātad, jūsuprāt, šis simbols ir sakompromitēts uz gadu simtiem?»
«Ne tik ilgi… Bet kas mums šodien Eiropā ir vajadzīgs: konfrontācija vai laba reputācija? Ja mēs lietojam svastiku, mums nemitīgi jāskaidro sava vēsture. Bet Eiropai «nolasīt» mūsu vēsturi ir visai sarežģīti. Taču šajos starpkultūru kontaktos mēs taču gribam tikt pareizi saprasti, vai ne?
Jā, latviešu kultūra nevar nest vainu un atbildību par to nozīmi, ko svastikas zīmei iedeva nacionālsociālisti. Bet tik un tā, manuprāt, šo zīmi šodien nevajadzētu aktualizēt. Jo vairāk tāpēc, ka ugunskrusta zīme ir ieguvusi papildu nozīmi.
Turklāt senā zīmju sistēma mūsdienu cilvēku acīs pamazām zaudē savu nozīmi. Nāk jaunas zīmes, kas raksturīgas industriālajai sabiedrībai: logo, brendi, satiksmes, datoru simboli un citi…»