Jānis Domburs motorlaivā un dabā

Jānis Domburs darbu nekad pavisam no galvas neizmet, lai arī divu mēnešu garajā vasaras atvaļinājumā viņš rītos, kā pats saka, grēko, ilgāk vaļājoties pa gultu. Žurnālists vienmēr ir gatavs rituālajam jautājumam — kas notiek Latvijā?

«Teorētiski es būtu gatavs startēt ēterā!» Jānis apzinīgi paziņo, kaut arī pats nemaz nejūtoties kā teicamnieks un neesot tik pareizs, kā no malas izskatās. Avīžu lasīšana un televīzijas skatīšanās ir viņa pasīvais ikdienas sports, bet riktīga atpūta nozīmē «nelīst publiskos pasākumos — tāda ir mana antistresa recepte».

Kā Jānis izlādējas? «Man šausmīgi patīk anekdote par šo tēmu. Divu vīru saruna. Kā tu cīnies ar stresu, vai kārtīgi dzer? Nē, tā ne pārāk. Kā tad tu atslābinies, nu — ar meitenēm? Nē, ne tā, ka briesmīgi dragāju — klusi un mierīgi saprāta robežās. Nu, bet kā tad tu atslābinies? Es nemaz nesasprindzinos.

Es arī tā drusku cenšos nesaspringt. Man jau šķiet — ja relaksējoties tiek šauts pār mēru, tad kaut kas nav kārtībā. Nodzerties līdz grīdai vai citādi izplosīties — tādas galējības man absolūti nav raksturīgas.«

Jānis dod priekšroku civilizētām izdarībām un komfortam. Vasarās viņš ievēro kādu konsekvenci — no Latvijas ārā nebraukt. «Nav jēgas karstā sezonā apmeklēt dienvidu zemes — dulls var palikt! Ēģiptē var elpot tikai ziemā.» Jānis dod priekšroku dzimtenes gaisam. «Man patīk vasarā izbraukāt iekšzemes putekļainos ceļus un apskatīties — kas notiek? Ciemos braukt ir forši! Mazirbē iegāju lauku pirtī (šo mazgāšanas veidu Jānis gan vairāk pietaupa ziemai — aut.), ar binokli noskatījos saulrietā, varēja saredzēt arī igauņu salas. Bet kultūras programmā ietilpa pāris muzeju apmeklējums, to vidū brāļu Kaudzīšu memoriālā māja — nebija vēl tur būts.»

Ugunskuri un teltis nav Jāņa vasaras sabiedrotie, tāpēc jau ir krodziņi (netiek smādētas arī lauku veikala bulciņas) un viesnīcas.

Bet šīs vasaras lielākais piedzīvojums Jānim saistās ar vizināšanos laivā. «Mani «saslimdināja» publiski dažādos medijos ar motorlaivu redzētais Jānis Zaržeckis, līdz es arī saņēmos nopirkt motorlaivu. Ilgi pētīju, kamēr izvēlējos to vismazāko, somu. Brauciens tajā ir ļoti interesants — uz ūdens var ieraudzīt to, ko no krasta neredzēt, piemēram, vizinoties pa Baltezeru, var redzēt Valsts ieņēmumu dienesta vadošos klientus. Man patīk plašums un brīvības sajūta, ko sniedz motorlaiva. Nav jābrauc uz cilvēku pilnām pludmalēm — mierīgi noenkurojies kādā stūrītī, piemēram, pie Doles salas, un klusi izpeldies.

Ja ir iespēja atpūsties pavisam bez cilvēkiem, es dodu priekšroku šādam variantam. Labāk dzirdu putnus nekā civilizācijas trokšņus. Kamēr azarts turas, tādai izklaidei nav ne vainas.«

Jānis savā motorlaivā izbraukājis visus Pierīgas ūdeņus, bet viņa tālākais ceļš pa Lielupi veda līdz Jelgavai. «Ar draugu divas dienas pavadījām šai braucienā. Izrādās, Jelgavā ir ļoti cienījams jahtklubs. Bet vispār ūdens infrastruktūra mums nav sakārtota. Es jau ar draugiem ņirgājos par Hansabanku, kas Daugavas krastā uzbūvējusi smalku ēku, pie kuras laivā nepiebrauksi. Neesmu šīs bankas klients, citādi man būtu pamats viņiem izvirzīt savas pretenzijas — uztaisiet taču laipiņu!"

Lai uzturētu savu fizisko tonusu, Jānis sistemātiski sporto. Vasarā tas ir teniss. «Sāku šo spēli apgūt 90. gadu sākumā, mācoties Lielupes kortos. Tagad regulāri ar draugiem tenisu uzspēlēju Mežaparkā. Tenisā var noskrieties un pasvīst ne pa jokam. Man ar divām stundām pilnīgi pietiek, esmu tad noguris. Tenisu spēlēju ar visām brillēm un pāris reižu tās esmu nometis. Bet bez brillēm man būtu «ziepes», jo pretinieks kļūtu neredzams…»

Vai vasarā Jānis iztērējis daudz naudas? «Paldies Dievam, nevaru sūdzēties. Bet tagad gan esmu iztērējis to, kas vēl jānopelna. Tu paskaties savu kredītu vai līzingu sarakstu un saproti, ka esi iebraucis parādos…

Ar draugu pirms pāris gadiem Aizkraukles rajonā pilnīgos laukos nopirkām mājas un joprojām mēģinām tās savest dzīvošanas kārtībā. Tāpēc man drusku nākas pieslēgties arī saimnieciskām lietām. Mājas ir simtgadīgas. Lēnām esam savilkuši 20. gadsimta komunikācijas, un es skatos, ka celtniecības darbi tuvojas finālam.

Pats dzīvoju Rīgas pievārtē, un saskare ar dabu ir mana ikdiena. Bet nekāds zemes racējs un puķu stādītājs neesmu, man pietiek ar zāles pļaušanu — tāpat puse dienas paiet.»

«Vai es sevi pazīstu? Grūts jautājums. Parakstos zem tā, ka Viņa Augstība Gadījums ar mums izdara visbrīnumainākās lietas. Manā dzīvē nejaušības faktoram bijusi ļoti liela nozīme.

Necenšos saplānot dzīvi un visu izdomāt uz priekšu. Man patīk apzināties to, ka ir kaut kāda brīvā laika daļa, kurā tu sagaidi, kad pasaule atnāks pie tevis. Lai cik tas banāli skanētu, tā vērtība mūsu dzīvē ir cilvēks. Brīvā laika priekšrocība ir iespēja paskatīties uz pasauli cita cilvēka acīm. Es ļoti, ļoti mīlu cilvēkus.