Es pamodos. Galva vairs nesāpēja. Katetrā bija ievadīta caurulīe. Ar to jebkurā brīdī varētu ievadīt nomierinošos līdzekļus, ja es sāktu trakot. Bet es nesāku. Es pat vairs nespēju raudāt. Šķiet ka asaras beigušās. Es blenzu baltajos griestos un domāju kas ar mani tagad notiks. Mamma un tētis bija mana vienīgā ģimene. Man nebija ne māsas, ne brāļa arī vecvecāki bija miruši. Mn nav neviena pie kā palikt. Esmu pamesta šajā sasodītajā slimnīcā. Labāk būtu mirusi.
Katru dienu pie manis nāca dakteris lai mani pārbaudītu un piedabūtu ēst. Man nebija apetītes. Kopš tās dienas kad es pamodos nebldu ne vārda. Es tikai gulēju un skatījos baltajos griestos.
Tā laikam bija trešdiena, kad mani pamodināja dakteris, - Celies Ieva. Tev ir viesis. -
Es negribīgi pieslējos sēdus. Dakterim blakus stāvēja kāda sieviete ar gariem, sarkaniem matiem. - Mani sauc Santa. - viņa sevi iepazīstināja, - Es esmu tava tēva advokāte. Tavs tēvs jau sen bija sagatavojis testamentu. Tas atrodas pie manis, un kad vien tu būsi gatava es tev to nolasīšu. - viņa jau grasījās iet prom.
- Jūs to varat izdarīt arī tagad. - tie bija pirmie vārdi ko bildu pēc vecāku nāves.
- Ja tu tā vēlies.- sieviete apsēdās uz gultas man blakus un izņēma aploksni no savas somas. Viņa lēni to attaisija. Iekšā bija tikai viena lapa. Viņa to izņēma un sāka lasīt. - Pēc manas nāves visu savu mantu es atstāju visburvīgākajam sievietem ko esmu saticis- savai sievai un meitai. Mīļajai meitiņai es atstāju savu pilsētas māju un 70% no naudas kas man ir. Pārējos 30% un arī villu laukos es atstāju savai dārgajai sievai. Un es gribu lai jūs zinat , ka es vienmēr esmu jūs mīlējis un mīlēšu.-
Sieviete no somas izvilka vēl divas vēstules un pasniedza tās man. Uz vienas bija rakstits 'Ievai' , bet uz otras 'Lienei'. Abas vēstules es pabāzu zem spilvena. Es negribēju tās lasīt. Nu vismaz pagaidām.
- Ta kā tava māte arī vairs nav šai saulē, pilnigi viss mantojums pienākas tev, bet tā kā tev ir tikai 16 tu to pagaidām nevari saņemt. - sieviete stāstīja, - Visu līdz pēdējam tu saņemsi kad tev apritēs astoņpadsmit. -
- Kā būs ar bērēm? - jautāju.
- Neiutraucies, - viņa noglaudīja manu galvu, - Es par to parūpēšos.-
Man bija vēl viens jautājums, kas šaudījās pa manu galvu šīs pēdējās dienas. - Kur es tagad dzīvošu, kad mani vecāki ir miruši?-
Manas aizdomas apstiprinājās, kad viņa to pateica, - Tev būs jādzīvo bērnu namā, ja neviens par tevi neuzņemsies atbildību.
