Šķiet, tikai trešdienas rītā daudzi aptvēra, cik ļoti mums turpmāk pietrūks Jāņa Groduma. Radiostacijās dzirdot viņa neatkārtojamajā balsī izpildītās dziesmas un saprotot, ka turpmāk tās dzirdēsim tikai un vienīgi ierakstā, jebkuram tapa skaidrs, cik paliekošu vietu latvju rokmūzikā ieņēma un ieņems šis cilvēks.
No paša sākuma
Patiesībā – ko ierindas cilvēks zina par Jāni Grodumu? Spēlēja grupā Līvi, dziedāja Dzimto valodu un daudz dzēra – šķiet, tās būtu populārākās atziņas. Neatkarīgās apskatniekam, gatavojot šo materiālu, ar šausmām nācās aptvert, ka par Grodumu it kā zināms viss, taču tajā pašā laikā nekas. Lai arī Līvos līderi vienmēr ir bijuši citi (Juris Pavītols, Ēriks Ķiģelis, Ainars Virga), tieši ar Grodumu cilvēkiem vienmēr asociējušies Līvi.
Liepājas pusē Līvi parādījās jau 70. gadu pirmajā pusē, kad šādu nosaukumu iemantoja Jura Pavītola toreizējais sastāvs, taču tas pašķīda, tāpēc par grupas oficiālo dzimšanas gadu tiek dēvēts 1976. Jau tolaik tās sastāvā bija arī basists Grodums, kurš vienīgais palicis Līvos no pirmās līdz pēdējai dienai. Patiesībā viņš tolaik tika paņemts grupā lielākoties tāpēc, ka Jāņa māte Ausma bija Metalurgu kultūras pils direktore. Pavītols esot toreiz ierosinājis ņemt Līvos Grodumu, jo viņš "mazliet prot spēlēt ģitāru, tīri ciešami dzied", bet galvenais – durvis kultūras pilī būs atvērtas plašāk. "Jānis Grodums bija diezgan slinks uz mēģinājumu apmeklēšanu, kaut gan algu saņēma," reiz kādā intervijā laikrakstam Kurzemes Vārds atminējās Pavītols. "Reiz Ķiģelis mani pierunāja, lai laižu to pļēguru vaļā. Tā arī Jāņa mammai, Metalurgu kultūras pils direktorei, pateicu: "Jānis uz mēģinājumiem nenāk, laižu viņu vaļā." "Tu pats drīzāk tiksi atlaists, Jānis paliks!" – viņas atbilde bija skaidra kā tautasdziesma."
Dzelzsgriezēja balss
Grodums netika atlaists ne toreiz, ne vēlāk. Viņš vēsā mierā izgājis cauri visiem Līvu strīdiem ("Normāli Līvi ir sakašķējušies Līvi," – arī šis teiciens pieder Groģim), jo nekad nav pieslējies nevienai no karojošajām pusēm.
Pirmais Līvu slavas periods iesākās 1980. gadā, kad Līvus stūrēja Ķiģelis. Tolaik grupai bija neskaitāmi koncerti visas plašās Padomju Savienības teritorijā, bet par hitiem kļuva divas Groduma dziesmas – Ziņģe par bailēm (liepājnieku Credo izpildījumā) un Bailes par ziņģi (to dziedāja jau paši Līvi). Starp citu, Grodums nekad nav bijis īpaši čakls dziesmu rakstītājs – tika pat ironizēts, ka tās viņam rodoties kā olimpiāde, reizi četros gados –, toties, ja kaut kas tika sarakstīts, tad tas bija hits.
Kad 1985. gada rudenī autokatastrofā gāja bojā Ķiģelis, daudzi jau parakstīja Līviem nāves spriedumu. Taču iekļauties sastāvā tika uzaicināts tolaik tikai 21 gadu jaunais Ainars Virga, un tā izrādījās pilnā loze. Pats pirmais gabals, ko viņš sacerēja, bija dziesma Dzimtā valoda ar moldāvu dzejnieka Grigores Vieru vārdiem, kas kļuva par superhitu, turklāt firmas zīme bija tieši Groduma vokāls, ko varēja salīdzināt ar pusplūktas vārnas ķērkšanu. Klausītāji bija ekstāzē, funkcionāri – šokā un, kad šī dziesma kļuva par aptaujas Mikrofons "86 uzvarētāju, darīja visu, lai "to Grodumu" uz skatuves nelaistu vai nobāztu kaut kur fonā. Nekā nebij", Līvi šādam variantam nepiekrita, kā protestējot kāpa uz skatuves baltos uzvalkos, taču Grodums vienalga dziedāja savā nebalsī. Dzimtā valoda un Dzelzsgriezējs uz visiem laikiem paliks kā Groduma vokāla zīmols.
Dīkā nesēdēja
80. gadu beigas Latvijā pilnībā pagāja Līvu zīmē, taču 1991. gadā Virga pieslējās projektam Rīga, aizbrauca uz Štatiem. Grodums izveidoja Whiskey Band, ar ko pat piedalījās kādā festivālā Dānijā. Viņš nekad nav sēdējis rokas klēpī salicis, lai gan no malas tā varētu šķist. Pirms kāda laika Neatkarīgās apskatnieka nejauši satikts uz Lāčplēša ielas un iesaistīts sarunā par šlāgerīšu radīšanu, dzelzsrīkle tikai atmeta ar roku, nosmēja sev raksturīgo smiekliņu (šajā jomā viņš pasaulē iegūtu otro vietu – uzreiz pēc slavenā īra Šeina Makgovena) un atbildēja: "Lai sacerētu labu šlāgeri, vajag četras stundas laika un divas nulle septiņi sausā vīna – tad dziesma ir rokā!" Grodums nesmādēja arī šo jomu – ja vajadzēja, piepelnījās.
Kad Virga atgriezās no Štatiem, Līvi tika atjaunoti, un, protams, sastāvā atkal bija roka ministrs (tā viņu bija iesaukuši žurnālisti) Grodums. Arī tā laika dziesmas bija labas, ko apliecina kaut vai kasetes Līvi dzīvi (1994) un Karogi (1994), tomēr kaut kas no sākotnējās burvības bija zudis. Līvi ar visu Grodumu pie četrām stīgām bija pamatīgi dzīvi līdz pat gadsimtu mijai, kad izdeva vēl pāris studijas albumus. Arī vēlāk grupa koncertēja, tāpēc pat ceturtdaļgadsimta jubilejas sasniegšana neizskatījās pēdējais jubilejas cipars Līvu dzīvē.
Beigu sākums
Par Līvu un arī Groduma beigu sākumu kļuva 2003. gada 26. jūlijs, kad, braucot no Daugavpils uz Rīgu, Ainara Virgas vadītā automašīna apmeta vairākus kūleņus. Šajā traģiskajā negadījumā dzīvību zaudēja grupas bundzinieks Dainis Virga, kā arī skaņu operators Juris Jakovļevs. Lai gan Virga vecākais un Grodums dzīvībai bīstamas traumas neguva, morāli un fiziski abiem šis bija ārkārtīgi smags trieciens. Grodums pēc tam iegūlās slimnīcā, lai ārstētu muguras traumas, viņam bija arī neskaitāmi sasitumi un smadzeņu satricinājums. Zinoši avoti stāsta, ka koncertos Grodums ar Virgu uz skatuves kāpuši tikai pēc krietnas dažādu medikamentu devas, bet tas apvienojumā ar alkoholu veselībai par labu nenāk.
Par alkoholu Groģa dzīvē ir īpašs stāsts – tikpat īpašs kā par sievietēm viņa dzīvē. Nākamgad apritētu 40 gadu kopš Grodums ir draugos ar zaļo pūķi – pēc paša stāstītā, viņš dzēris jau no 13 gadu vecuma. Pat tolaik, kad mūziķis bija plaši izreklamējis savu atturības periodu, Neatkarīgās apskatnieks viņu sastapa Preses nama bārā pie balzama glāzītes: vispirms vienas, tad – otras, tad – nez kuras. Uz jautājumu, ko atturībnieks dara ar balzamu, Groģis vēsā angļu, nē, Groduma mierā atbildēja, ka, salīdzinot ar tiem pāris litriem dienā, ko viņš dzēris pirms tam, šī vispār neskaitoties dzeršana...
Iznīkst arī nezāles
Pēc avārijas aizvien biežāk līdz tam ar kaķa dzīvības sīkstumu apveltīto Grodumu sāka piemeklēt dažādas veselības ķibeles. Pats viņš par tām gan tikai nosmēja, sakot, ka "nezāles neiznīkst". Tādā pašā mierā viņš attiecās pret savu gadu skaitu – neesot jau svarīgi, kāds skaitlis ierakstīts pasē, bet cik vecs esi galvā.
Diemžēl kādreiz iznīkst pat nezāles. Pats stulbākais, ka tas notika brīdī, kad Groduma dzīvē beidzot viss bija daudzmaz sakārtojies – aizraujošs hobijs (mūziķis bija nopietni pievērsies fotografēšanai), mīloša sieviete (tērpu māksliniece Elita Patmalniece) pie sāniem utt. Taču tā jau laikam ar šādiem vientuļajiem vilkiem notiek – ja viss ir kārtībā, gaidi nepatikšanas... "Nekad neviens to nezinās, ko dievs ar velnu augšā sarunās," savā dziesmā Nekad dziedāja Grodums.
Līva un cilvēka Groduma izvadīšana pēdējā gaitā notiks otrdien no Rīgas Krematorijas. Pats mūziķis vēlējies, lai viņa pelnus izkaisa jūrā vai Rožu laukumā Liepājā.
***
Jānis GRODUMS 10.06.1958.–15.06.2010.
- Māte – Ausma, dēls – Elviss (1978).
- Pabeidzis Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas kordiriģentu klasi.
- Kopš 1976. gada rokgrupas Līvi basģitārists, vokālists.
- Tādu hitu kā Ziņģe par bailēm, Bailes par ziņģi, Rožu laukums, Līviskā ziņģe, Mana vienīgā ziņģe, Sesku dāle, Dzejnieks, Nekad un Piedod man autors.
