Dārzu modē atkal atgriezušās viduslaiku dizaina dobes. Zemes darbos pārmaiņas nenotiek tik ātri kā modē vai arhitektūrā. Sākumā ir maza smadzeņu laušana, domāšanas maiņa, fiziska piepūle un krājumu pārkrāmēšana, bet pēc tam – vairāk baudīšana, ikrīta prieks un sarunas ar augiem. Pie līdzenajiem dārziem pierasts gadu desmitiem. Tā saimniekojuši vecāki, vecvecāki un paaudzes pirms tam, tādi skati ir atmiņās no bērnības. Bet augstās dobes?

Arī augiem patīk augstajā dobē.

Vienkārši skaidrojot – tā ir praktiska un estētiska vieta, kur daudz augu mazā platībā. Cienot dabas dotos un pašu gādātos materiālus, augstajās dobēs izmanto saimniekošanas pārpalikumus, lai pa dārza stūriem nekrājas kaudzes. Ja reiz izveidotas, šādas konstrukcijas nav katru sezonu jāierīko no jauna, tās aizņem mazāk vietas, sakārto teritoriju, un pēc nepieciešamības tās var izjaukt un pārveidot. Vēl dažas ērtības: nav vajadzīga augsnes apstrādes tehnika, nav tik zemu jāliecas, un dobes piemērotas arī bērniem, veciem cilvēkiem un invalīdiem.

Ko vēl piebilst? Augstajās dobēs augsnē ilgāk saglabājas mitrums, irdenums, nav katru sezonu jākultivē, jārok, no jauna jāveido vagas, mazāks ūdens patēriņš, un, ja vēl mulčē, tad gandrīz nemaz nav jāravē.

Pie darba!

Reklāmas un pārliecināšanas daļa beigusies, ejam noskatīt vietu, kur turpmākos 3–4 gadus vai ilgāk neko nemainīsi. Augstajām dobēm ieteicama aizvēja vieta, kur ziemeļu, ziemeļrietumu pusē siena, mūris, zemes valnis, augsta, blīva sēta vai dzīvžogs. Pārējai teritorijai vēlams būt atklātai, bet ne pakļautai valdošajiem vējiem. Jāievēro, kur krīt ēna katrā gadalaikā, it īpaši vasarā, cik tā tālu sniedzas un kā tā pārvietojas dienas laikā. Līdzīgi kā lecektīm un siltumnīcām, arī augstajām dobēm vēlamais virziens Z–D, vēl labāk – ZA–DR. Tuvumā jāparedz vieta kompostam, ūdens rezervuāram un zāļu/nezāļu raudzējumu traukiem.

Aicinām talciniekus!

Pirmo eksperimentālo dobi var uzmeistarot vienatnē, taču tam paies daudz dārgā laika... Ar talcinieku palīdzību var paveikt daudz vairāk, ātrāk un vēl sarunāt trūkstošos materiālus vai iemainīt kādam savējos.

Malu pinums no egļu zariem. Ilgmūžīgāks nekā lazdu kārtiņas, taču grūtāk izveidojams.

Jauki un senlaicīgi izskatās no lazdu kārtiņām pītās malas. Ja ir pacietība un materiāls aug tuvumā, tad vērts vismaz vienu uzmeistarot. Tievas eglītes cērt ziemā jaunā Mēnesī, lazdu kārtis – vecā Mēnesī, februārī, vēlākais, martā. Alkšņu, apšu, bērzu kārtis ātrāk satrūd. Ja pieejami kār-kli, tie pilnībā vai daļēji jānomizo.

Dobei ar pinumu nav nepieciešams gar malām papildus ieklāt ģeotekstilu, skārda loksnes vai plēvi – ja augsne ir auglīga, ar lielu komposta piedevu, tā neizbirs un lietus laikā neizskalosies.

Dobes platums 1,30 metri, kas ir pietiekams, lai no abām pusēm var viegli aizsniegt vidu un nav jākāpj uz augsnes. Garums var būt dažāds, bet ne vairāk kā pieci metri, lai nav tik tālu apkārt jāiet. Augstums malām – no 40 centimetriem līdz metram.

Dobēm malas no dēļiem – remonta pārpalikumiem. Lai vieglāk izjaukt, malas nostiprinātas ar mietiņiem.

Visātrāk un vieglāk pirmajai dobei malas var izgatavot no zero waste dēļiem. Materiāls no nojaucamajām ēkām, no neizmantotiem krājumiem. Lai paildzinātu koksnes mūžu, dēļu iekšpusi var apdedzināt, bet ārpusi nobeicēt ar darvas eļļu. Dobes malas nostiprināšanai izmanto zemē iedzītus stabiņus, apzāģētas latas. Ja nepieciešams, stūrus var sanaglot. Dēļu dobe atšķirībā no pītās ir vieglāk izjaucama.

Piemērs citādām dobes malām – no jumta kārniņiem. Noskatīts Nurmuižā.

Citi materiāli malām muižas dārza stilā: ķieģeļi, veci māla kārniņi, akmeņu mūrējums, akmens plāksnes vai akmeņu krāvums.

Starp dobēm jāparedz celiņi, lai vari ērti iziet ar lejkannu rokās vai izbraukt ar divričiem. Lai dobes malās neieaugtu zāle, celiņi starp dobēm un 1–2 metrus plata josla apkārt jānober biezā kārtā ar granti vai smiltīm. Der arī skaidas vai smalkāka šķelda. Nelielam pagalma dārzam iederīgs ķieģeļu, senlaicīgu flīžu, akmens plāk- šņu vai kaltā bruģa segums.

Pīrāga pildījums

Ja topošās dobes vietā laba augsne, tad vispirms norok velēnas, ko izmantos, veidojot kārtas.
  • Jau ievadā rakstīju, ka augstajās dobēs var izmantot saimniekošanas pārpalikumus. Tā var ērti paslēpt visu, kas piemājas teritorijā bija lieks un iekrājies. Ja jaunajā dobes vietā laba augsne, auglīgas velēnas, tad lāpstas tiesu norok. Paredzot, ka dobi var apciemot peles un ielauzties kurmji, apakšā jāieklāj ģeotekstils, siets vai egļu zari.
  • Nākamā kārta: papes kastes, avīzes, arī nemazgāta aitas vilna, kokvilnas lupatas.
Dobi nabadzīgā augsnē, kur pat kurmji nedzīvo, iesāk rudenī, saberot apakškārtā neizmantojamos augu lakstus un stublājus.
  • Virs tās – bluķīši, greizi zari, lapkoku šķelda, augu stublāji no dārza kopšanas, skaidas, mizas, malkas gruži un pērnās lapas. Tas viss pamazām sadalīsies, sildīs dobi un augiem dos labumu.
  • Nu ir brīdis uzbērt norakto augsni.
  • Pēdējā kārta ir kokteilis no labākā, kas krājumos = komposts + dārza zeme 6:4. Papildinājumā der dīķa dūņas jeb sapropelis (ja nav, tad kūdra), koku pelni, kūtsmēsli (vēlams, zirgu mēsli).
  • Nav jāsatraucas, ka dobe sanākusi ar kūkumu. Augsne pamazām sasēdīsies, un turpmākajos 2–4 gados būs tikai jāpapildina virskārta ar kompostu un mulču.